Amerikāņu pieeja bija vienkārša. Skaitām kalorijas. Ēdam “veselīgi”. Sportojam.

Un tomēr — modernajā pasaulē aptaukošanās pieaug. Tad tiek pateikts: vainīgs ir cukurs.

OK. Skaidrs ienaidnieks. Skaidrs risinājums. Izmetam cukuru — viss būs labi? Keto? Gavēņi? Testējam otras galējības.

Bet tad parādās otra nometne. Nē, cukurs nav vainīgs. Vainīgi ir tauki. Precīzāk — PUFA, industriālās augu eļļas, omega-6 pārslodze.

Un te sākas interesantākais biohacking eksperiments.

“Augsta cukura diēta” – teorija, kas izklausās ģeniāla

Ideja ir vilinoša:

• ļoti zems omega-6
• 0 industriālās augu eļļas
• vairāk cukuru (medus, augļi, sulas, zefīri, ievārījumi, cukurs)
• maz PUFA, maz stresa signālu šūnām, daudz sporta
• eleganti iedozēts proteīns

Un teorētiski — vielmaiņa “atveras”. Vai ar to pietiek, lai “rītu kā lops un būtu labi”? Nē. Jo medus diētās ir strikta sava ēdienu secība un kombināciju specifika.

Jo realitātē šajās diētās bieži ir:

• maz proteīna
• maz piesātināto tauku
• nestabila kopējā enerģijas struktūra

Un tad cukurs paliek viens pats sistēmā. Bez strādājoša tā izmantošanas mehānisma.

Vielmaiņas bioķīmija nav ideoloģija

Te ir moments, kur es kā biohakeris uzreiz redzu ķēdes.

Tu ēd daudz cukura. Super. Bet jautājums nav “cik daudz cukura”. Jautājums ir: vai tava vielmaiņa spēj to apstrādāt?

Kur tu dabūsi:

• pietiekami B1?
• lipoīnskābi?
• NAD+?
• magniju?
• kāliju?

Bez kofaktoriem glikoze nevis kļūst par enerģiju. Tā kļūst par haosu.

Tas nav “anti-cukura” arguments. Tas ir pro-bioķīmijas arguments.

“Medus diēta” un realitāte

Es jau rakstīju par medus pieeju. Tā var strādāt… bet tikai ļoti specifiskā kontekstā.

Ļoti zems PUFA. Stabils minerālu līmenis. Zems iekaisuma fons. Relatīvi laba vairogdziedzera funkcija.

Ja šie nosacījumi nav izpildīti — cukurs kļūst par stresoru, nevis degvielu.

Un tad cilvēks saka: “Cukurs man neder.”

Esmu iepriekš minējis…

Patiesībā neder nevis cukurs. Neder bojāta vielmaiņas sistēma.

Ekstrēmie piemēri no interneta (un realitātes)

Ja paskatās forumus, biohacking kopienas un “Ray Peat” sekotājus, bilde kļūst ļoti interesanta.

Ekstrēmi stack piemēri, ko cilvēki reāli lieto:

• B1 (TTFD) lielās devās
• vairogdziedzera hormoni (T3/T4)
• PQQ + CoQ10
• niacinamīds un NAD boosteru kombinācijas
• aspirīns + kofeīns + cukurs
• peptīdi (piemēram, SLUP tipa vielas)
• Mildronāts (post-soviet biohacking klasika)
• lipoīnskābe
• masīvi minerālu stacki

Un tas viss, lai “augsta cukura diēta strādātu”.

Tas vairs nav vienkārši uzturs. Tas ir pilna vielmaiņas inženierija.

Ja amerikāņi ar resursiem, laboratorijām un supplementu kalniem šo pieeju nav “izmāsterējuši” masveidā — vai vidējs cilvēks to izdarīs bez dziļas analīzes?

Labs jautājums.

Astronomiskie solījumi: daudz cukura un vēl tievē

Šis ir marketinga zelts. Ēd cukuru. Dedzini taukus. Jūties lieliski.

Bet realitātē:

• cukurs paaugstina insulīnu
• insulīns prasa funkcionālu mitohondriju sistēmu
• mitohondriji prasa kofaktorus

Ja šī ķēde ir vāja, tad: cukurs → nogurums → cravings → vēl vairāk cukura → rezistence.

Un cilvēks domā, ka viņš dara “metabolism boosting diet”.

Odziņa: episkā info, bet ar skaidru prātu

Šī informācija tiešām ir episka. Un bīstama, ja to lieto bez konteksta.

Redzēt vienu veiksmīgu gadījumu internetā un kopēt diētu 1:1 — tas ir biohacking rookie kļūda.

Jo tu nekopē:

• viņa ģenētiku
• viņa vairogdziedzeri
• viņa supplement stacku
• viņa dzīves stresu
• viņa miegu

Tu kopē tikai cukura daudzumu.

Un tas ir kā uzlikt turbo motoram, kuram nav eļļas.

Un te parādās berberīns — gandrīz pretējā filozofija

Interesanti, ka mēs nesen runājām par berberīnu. Un šajā kontekstā tas ir gandrīz ideoloģiski pretējs instruments.

Augsta cukura pieeja saka: “Dod vairāk degvielas, vielmaiņa paātrinās.”

Berberīns dara ko citu:

• stabilizē cukuru
• bremzē pārmērīgas svārstības
• ietekmē zarnu mikrobiomu
• pat nedaudz “bremzē” enerģijas plūsmu (kompleksa I līmenī)

Tātad:

• augsta cukura pieeja = akselerators
• berberīns = stabilizators / bremze

Un dažiem cilvēkiem ar nestabilu vielmaiņu bremze patiesībā strādā labāk nekā gāze grīdā.

Vai tas vispār ir iespējams? (mana pieeja)

Es uz šo skatos kā uz eksperimentu. Nevis ticību.

Is this shit even possible? Teorētiski — jā. Praksē — tikai ļoti specifiskos apstākļos.

Un tāpēc es šo pieeju nepielūdzu. Es to testēju. Uz sevis. Ar skaidru galvu, ne ar ideoloģiju.

Jo vielmaiņa nav reliģija. Tā ir bioķīmija.

Vai augsta cukura diēta var strādāt?

Jā, bet parasti tikai tad, ja vielmaiņa, hormoni un kofaktori ir labā stāvoklī.

Vai cukurs automātiski izraisa aptaukošanos?

Nē. Bet bojātā vielmaiņas sistēmā tas var paātrināt rezistenci un tauku uzkrāšanu.

Vai supplementi ir obligāti šādai pieejai?

Daudzos ekstrēmos gadījumos — jā, un pat ļoti lielos apjomos.

Vai berberīns der kopā ar augsta cukura diētu?

Konceptuāli tas darbojas pretējā virzienā — stabilizē glikozi, nevis palielina tās plūsmu.

Šis ir izglītojošs materiāls un personīga pieredze. Nav medicīnisks padoms.